“Mēs visi brauksim Haanju 100 jūdzes” paziņo Jānis tas kurš Vimba ar neskaidru zemtekstu, bet skaidru uzstādījumu par cietu sezonas noslēgumu. Būtu viņš nojautis kādi vārdi nāks no viņa mutes pēc 11 stundu dubļu ēšanas – domāju, ka cietais uzstādījums un apņemšanās izklausītos pavisam citāda. Sāpošās acis, kuras Tartu maratonā tika piedzītas ar smiltīm, rūpīgi iztīrītie velo kustīgie mezgli un jaunās bremžu uzlikas, dalības maksājums, kas negribīgi apmaksājas, laika prognoze un darba grafiks saka priekšā – nekas labs nav gaidāms, bet Haanjas gonka kā rudens ikona manu lepnumu ir aizskārusi. Par to liecina stingrā, sen nebijušā nostāja zemapziņā – braukšu, kaut vai ātomkarš. Darba diena pirms gonkas izvēršas negaidīti intensīva, jo visu nedēļu esmu ceļojis. Tas ir uz labu, jo nav laika ķimerēties gar velo un sākt mainīt riepas, stūres augstumu un leņķi sēdeklim, nav laika domāt par to nojaušamo vājprātu,  kas mani sagaida jau pēc 12 stundām, jo nav jābūt ģēnijam

Mans Pirineju stāsts Staipos, rullējos, magnijs, nakts proteīns – gulēt. Pag, pag kur tās miega zāles ieliku – ir tāds besis, ka bez tām nav iespējams gulēt. Divi naktī – smeldz ceļgali un mugura atgādina koka dēli,  neaprakstāms stīvums un smadzeņu procesors apstrādā datus par jau šodienas kāpuma metriem. Āāā, šodien vieglā diena – tikai 92 km ar 2200 augstuma metriem. Tad var gulēt tālāk mierīgi. Putra, kafija, forma, leikoplasti uz tulznām, 8 želejas, 2L iso dzēriens, CO2 baloniņi, multitools, riepu spiediens, neizžuvušas velo kurpes, laika ņemšanas idents un jau stāvam koridorā – braucam. Ir sākusies kārtējā darba diena uz velo. Mans ķermeņa termostats ir uzkāries un tikai aptuveni pēc stundas manu muskuļu funkcionalitāte sasniedz apmierinošu stadiju. Arī pirmie tehniskie posmi smadzenēm liek pārstrādāt datus tā, lai abi rati brauktu pa 20cm taciņu un spētu izanalizēt vai šim akmenim jābrauc pāri vai apkārt, vai šajā dropā jākāpj nost vai var braukt.  Garminā turu