Teksts Valdis Vanags

1986. gada decembrī ar mums ar tēvu izdevās izrauties uz Angliju pie radiem-tēva brāļa un manas māsīcas un brālēna.

Tur TV rādīja riteņbraucēju kritienus trases starta taisnē (tā es to kvalificētu šodien, bet toreiz nekā nesapratu,kas tur notiek), ko komentētājs sauca par BMX. Uzreiz iedomājos, ka kaut kas līdzīgs jātaisa Baiļos, jo kalnu slēpotāju čaļiem braukāšana ar velosipēdiem pa tā sauktajām trasītēm gāja pilnā sparā. Tādas bija ierīkotas Pauku priedēs un tika izmantotas treniņiem. Jauna nodarbe varēja kļūt kā svaigs gaiss esošajā sporta sistēmā, bērniem, kuri trenējās Baiļos.

Kā sakām runāt par BMX ar Siliņu neatceros,visticamāk runas sāku es, jo kāpēc gan lai Siliņš runātu ar mani,man ar sporta riteņbraukšanu nebija nekāda sakara, tik cik Mironītī  pie Jura Ceikas ķīlēju savu sagrabējušo velosipēdu.

Tad arī  1987. gada sākumā Siliņš iepazīstināja mani ar saviem plāniem. No sākuma domāju,ka tāda muldēšana vien tā ir. Parunās un viss noplaks. Uzrakstīju pat rakstu avīzei ar domu, ka ja nebūs praktiska rīcība, tad notiks tāpat kā ar tautas kamaniņu federāciju.

Siliņam bija jāsaprot, ka bez manas darīšanas tur nekas neiznāks. Labi atceros kā viņš, dziļdomīgi smīnot, nosauca mani par nelaimīgo skribentu, varbūt ne tieši tā, bet sejas izteiksme bija tieši atbilstoša šim vērtējumam papildinātam ar kādu smagāku brāļu tautas izteicienu. Patiesībā, tā drusku apkaunējos, bet atpakaļ ceļa vairs nebija,trase bija jāuzbūvē, jo izmuldējies biju par pilnu programmu.

Kādu dienu Baiļos,kuri bija VSŠR īpašums un es no 1982 gada strādāju par sporta bāzes Baiļi direktoru, ieradās Valmieras šefs Jānis Zemļickis ar svītu un piedāvāja Baiļos novietot Valmieras teātra būvgružus, jo sākās jaunā teātra būvniecība, kura ilga 17 gadus. Sapratu, ka tā ir izdevība. Galu galā esmu beidzis ar Darba sarkanā karoga ordeni apbalvotā arvīda  pelšes vārdā nosauktā Rīgas Politehniskā institūta celtniecības fakultāti specialitātē 1211 un ieguvis satiksmes ceļu un tiltu inženiera diplomu. No šodienas viedokļa skatoties, es sev inženiera diplomu nedotu, jo labi , ka neviens man nav ļāvis projektēt nevienu tiltu, bet nodarboties ar zemes darbiem un komandēt večus varu, tur daudz prāta nevajag.

Izvēlētajā trases vietā būvēšana bija sarežģīta. Piebraukt varēja tikai no vienas puses, gruntsūdens līmenis -1 m, avoti. Mašīnas grima un līdz ar to kravas tika izbērtas ne tur, kur paredzēts. Tehnika pašiem nekāda, jāizlīdzas ar haltūristiem. Tajā laikā Valmierā bija labi ja trīs frontālie iekrāvēji. VŠŠR uz iekrāvēja strādāja Koļa (Nikolajs) Šuščenko. Viņš arī veica lielāko darbu daļu. Labi, ka VSŠR transporta cehu vadīja Boris Faļevičs, ar viņu varēja visu sarunāt. Dabiski, ka Koļa tika arī materiāli stimulēts no Baiļu melnās kases, bez kuras nekāda trase netiktu uzbūvēta.

Krievu ekskavators E 652, varēja strādāt tikai uz horizontālas virsmas. Vēlāk vienu tādu no firmas Savariņas Baiļos slēpošanas trasē arī nokāvām, jo bija strādājis uz pārāk stāvas nogāzes.  Ar šodienas tehniku uzbūvēt tādu trasi būtu smieklu lieta. Izraktu tranšeju, kurā sapildītu teātra gruvešus, un no izraktās grunts izveidotu trases zemes klātni. Segumu un pumpas izveidotu no pareizās frakcijas dolomīta izsijām.

1987. gadā to neviens nezināja un atbilstošas tehnikas trūkuma dēļ arī nevarēja īstenot. Trase tika būvēta pilnīgi nelegāli, bez projekta, bez tāmes, bez jebkādiem saskaņojumiem ar, maigi izsakoties, puskriminālām metodēm. VŠŠR, uz kuras zemes pasākums tika īstenots, lielajiem priekšniekiem nebija ne mazākās nojausmas, kas Baiļos tiek būvēts, un labi, ka tā. Vēl būvlaukuma zonā atradās augstsprieguma el. līnija un TUSM sakaru kabelis, par kura pārraušanu draudēja lielas ziepes. Kabeli sargāja vecāks vīrs uzvārdā Kušķis. Viņš mani  rūpnīcas šefiem nosūdzēja par neatļautu un ar viņu nesaskaņotu rīcību. Man nācās nolaist ausis un turēt muti. Vēlāk sapratāmies labi, un ar visu Kušķi pie sāniem kabeli gandrīz pārrāvām,ekskavatora kauss to jau bija aizķēris. Tagad tas guļ zemē nelietojams, jo izbūvēts bija tā, lai katrs spiegs nevarētu pieslēgties, proti , tas nav savietojams ar Lattelekom kabeļiem.

Būvgruži bija visdažādākie, dažādas antīkas mantas,cilvēku kauli un galvaskausi, milzīgi seno Valmieras nocietinājumu akmeņi. Ja arheologi būtu atjēgušies un sākuši visu to pētīt, teātri būvētu vēl 20 gadus. Es gan uzskatu, ka teātri vajadzēja būvēt tur, kur tagad pie Varoņkalniņa ir Maxima. Tā būtu karaliska vieta sabiedriskai ēkai.

Problēma ar el.pārvades līniju palēnām atrisinājās.Sākumā starta kalns bija līnijas vienā pusē, bet trase otrā, trase gāja tai pa apakšu. Skaidrs, ka vadu attālums līdz zemei kļuva nepietiekams. Teorētiski jau stabus varēja  pagarināt, bet kāpēc gan tas kādam būtu jādara. Biju aizbraucis uz kalniem, bet nelabu jusdams, biju pateicis mājāpalicējiem uz kurieni pārstumt grunti, ja izceļas skandāls.

Tā arī notika. Ojārs Miķelsons no ZET bija pasūdzējies VSŠR  vadībai par mani un vienlaicīgi nosaucis par Ostapu Benderu.

Es viņam līdz viņa mūža galam atgādināju, ka savā mūžā neesmu saņēmis lielāku pagodinājumu. Tas, ka starta kalna vieta tika izmainīta, bija laimīgs gadījums, jo aplamāk kā pirmajā versijā to vairs nevarēja ieprojektēt tieši no BMX trases novietojuma viedokļa, tas man jāatzīst.

El. pārvades līnijas jautājums atrisinājās pakāpeniski. Paši ZET veči ar smago mašīnu, nesdamies pa Baiļu teritoriju, visticamāk, ka ne skaidrā prātā, ietriecās el. stabā laikā, kad tur bija pilns ar cilvēkiem. Visvairāk tika pārbiedēts Baiļu darbinieks Vilnis Buka, kurš tobrīd strādāja tieši zem el. līnijas vadiem.

Tad nu visi sprata, ka līnija jāpārvieto. ZET vajadzēja izbūvēt augstsprieguma el. līniju līdz savam dārziņu kooperatīvam caur Baiļu teritoriju, tā kā intereses sakrita, bija gan puslegāli jānocērt padaudz koku, bet to arī tāpat puslegāli, vairāk jau nelegāli atrisinājām. Koku sargs Vilnis Veldre gan paraudāja, bet noklusa. Vēlāk stigu vēl paplašinājām un sanāca apvadceļš Baiļiem, kuru uzbūvēja no tiem pašiem pilsētas centra gruvešiem.

Ojārs Miķelsons bija atradis VSŠR kaut kādus grēkus pret ZET  un kā kompensāciju viņus piespieda ieguldīt zemē augstsprieguma kabeli un izbūvēt  atbilstoša dizaina transformatora apakšstaciju  no dolomīta akmeņiem, kā es biju pieprasījis. Kā viņš to dabūja gatavu nezinu, es to nekad nespētu noorganizēt. Paliek jautājums, kurš te bija Ostaps Benders.

Arī ar pirmās taisnes izbūvi gaja visādi. Atsaucām Siliņu, lai viņš kā Eiropu redzējušais palīdz nospraust trases konfigurāciju. Tad nu normālas pirmās taisnes vietā ieprojektējām trīs līkumus. Tā kā mašīnas grima un nevarēja izgrozīties trīs līkņu vietā sanāca  šķībi greza taisne un atkal labi ka tā, jo to vismaz varēja vēlāk kaut cik izlabot, bet vienalga  startā vienā pusē trase sanāca garāka, kas uzskatāms par nopietnu defektu.

Tā kā nevienam nebija jēgas stāstīt, kas te tiek būvēts vajadzēja pielietot visādas viltības, kuras šobrīd tiktu vērtētas kā naturāla zagšana, bet tad jau viss bija tautas īpašums arī manējais. Pie tam ir skaidrs, ka VSŠR bija un ir militārā kompleksa sastāvdaļa. Tāpēc kā morāls mierinājums kalpoja apziņa, ka katra no militāristu rokām izrauta nagla ir patriotisks un lietderīgs pasākums un kur nu vēl  sporta labā. Es tā toreiz domāju pilnīgi nopietni, jo jau armijā biju pieņēmis lēmumu, ka visnoderīgākais esmu bijis Tēvzemei tad, kad man izdevās visu dienu noslaistīties vai nodarboties ar laicīgām lietām, proti personīgajām. Par naudu neviens VSŠR nerunāja, jo tie bija cipariņi kontā, galvenais pareizi grāmatvediski visu nokontēt  pēc iespējas uz ražošanas izdevumiem. Pie reālas naudas, toties tikt bija sarežģīti:

1. Vajadzēja VSŠR sistēmā panākt, ka Baiļos ir kāds nepabeigtās, jeb kā mēs saucām nepabeidzamās celtniecības objekts uz kuru norakstīt dažādus legālos izdevumus. To izdevās izkombinēt, bet objekts, dabiski nesaucās BMX trase.
2. Tas, ka Baiļos bija objekts nenozīmēja, ka kāds tā celtniecībai labprātīgi un plānveidīgi kaut ko deva. Tāpēc, svarīgs bija darbs ar aģentūru VSŠR iekšienē. Īpaši svarīgi bija iefiltrēties noliktavu saimniecībā , tur galvenais aģents bija priekšnieks Ziedonis Putniņš un viņa noliktavas meitenes. Lai kaut ko dabūtu noliktavā, bija vajadzīgi divi vadoņu paraksti, viens no tiem    apgādes daļā, otrs grāmatvedībā. Direktora vietnieks Edgars Eiduks man uzticējās un praktiski parakstīja visu, viņš bija arī atbildīgais par sportu. Ar citiem gāja visādi, bet var teikt, ka normāli.  Armijā dienēju noliktavā, kura apgādāja Baltijas kara apgabalu un bija pieejamas pavadzīmes. Tā es nelegāli apgādāju savus tūrisma cīņu biedrus ārpus armijas sētas ar tobrīd deficītiem materiāliem kā brezents, audums teltīm u.t.t. Armijā varēja dabūt visu. Bija tāds Brežņeva citāts: „Vsjo čto sozdano narodom dolžno bitj nadežno ohraņeno”. Mēs pierakstījām galā-ot praporščikov un praporščiks ir pomošņik oficiera. Es biju oficieris leitnants – divgadnieks iesaukts pēc augstskolas un mani nebūt neuztrauca kā Brežņevam veicas ar tautas mantas sargāšanu.To rakstu tāpēc, ka VSŠR  visa dokumentācija tika rakstīta  krieviski. Tad nu es tās pavadzīmes Ziedoņa kabinetā, jo tur bija rakstāmmašīna, rakstīju pats. No sākuma ierakstīju kādu nevainīgu priekšmetu, piemēram, korobočka, un to aiznesu šefiem parakstīt, ko viņi arī izdarīja. Tad sēdos pie rakstāmmašīnas un visu ko teritorijā biju noskatījis sev kā vajadzīgu pierakstīju pavadzīmē klāt un Ziedonis kā noliktavas šefs visu to parakstīja un noformēja līdz galam.  Zem tā vārda korobočka kādreiz aizgāja palielas iekārtas no cehiem, piemēram, reduktori. Ar Astrīdas Aizsilnieces ceha večiem es sveicinājos pārfrāzējot perestroikas teicienu: ”Kā strādāsim šodien tā dzīvosim rīt uz kā zagsim šodien tā dzīvosim rīt. ”Bija arī tā,ka šad tad gandrīz arī uzrāvos. Vienreiz biju piesavinājies trotuāra plāksnes, kuras bija paredzētas aptiekai Stacijas ielā. Kamēr meklētāji atkļuva līdz Baiļiem, tur plāksnes jau bija iebūvētas. 

   Apgādes šefs Aldis Rudzītis ilgi pētīja pavadzīmi, kur stāvēja viņa paraksts par plākšņu izsniegšanu. Direktora vietnieks Edgars Eiduks tik nosmīnēja un notieca, ka Baiļos jau neviens nečammājas. Celtnieku priekšnieks Aivars Tams gan solīja uzsūtīt man OBHS. Grāmatvedība visu norakstīja uz nepabeidzamās celtniecības objektu Baiļos, bet patiesībā tapa BMX trase un citas vajadzīgas lietas. Vispār šito es biju iemācījies no sava tēva, kurš  bija šefs Beitēs, viņš gan to nenojauta un speciāli mani nemācīja, jo uzskatīja, ka es Baiļos nodarbojos ar muļķībām un tas, ko daru, nav nopietns darbs.

3. Melnā kase bija absolūta nepieciešamība, bez tās ne soli, jo praktiski visiem, kuri strādā haltrūras veidā, nekad nav ienācis prātā, ka nauda nav galvenais. To galvenokārt nodrošināja sportistu komandējuma un dienas naudas. To zina katrs, kas tolaik strādāja sporta sistēmā. Ne velti bja teiciens, ka sporta darbinieka sveiciens ir: ”Še paraksties”, tas nozīmēja, ka jāparakstās par it kā naudas saņemšanu. Parasti gan tos parakstus noviltoja. Sarakstos tika sarakstīti tuvi un tāli radinieki, bet nauda tika izmaksāta tikai reālajiem sportistiem. Te tā  ādere bija VSŠR   arodkomiteja, kura uzturēja Baiļu štatus,proti mani kā direktoru un kalnu slēpošanas, bet vēlāk arī BMX trenerus.Arodkomiteja vēl finansēja Māra Valtenberga saimniecību Krācītēs. Pa vidu maisījās Imants Jerkins no dosafa, pēdējais VSŠR  kompartijas sekretārs, kad visi citi jau bija paņēmuši fraciņu. Tad arī mūs trīs rūpnīcā sauca par krūmu direktoriem. Es gan labu laiku papīros skaitījos mūrnieks, lai varētu saņemt pieklājīgāku algu, kura man pašam sev bija jāaprēķina. Es arī ik pa laikam sev kādu desmitnieku piemetu.Sākumā gan bija par štatu vietām jācīnās ar Greiškalna vecmeistarēm volejbolistēm, tur iespējams, no viņa puses sanāca maizes naids.Bija arī citi kanāli, piemēram veikala čeki uz kuriem atmaksāšanai vajadzēja dabūt galvenā grāmatveža Andreja Miglinieka parakstu, viņš kā zilo ezeru zemes dēls nebija vienkāršs zēns, bet regulāri un metodiski strādājot, arī ar viņu varēja tikt galā. Visādus falšus čekus tajā laikā savākt nebija problēma.
4. Seguma materiāls – dolomīta izsijas tika vestas no Virešu dolomīta karjera, to ka tās varētu derēt seguma izbūvei, biju noskatījis vedot dolomīta akmeņus Baiļu ēkas būvniecībai. Ja tiek dabūtas pareizās frakcijas izsijas, tās ir ideāls trases seguma materiāls. Tā kā dolomīta ieguve un tā drupināšana Latvijā ir samērā plaši izplatīta, tad šis materiāls tiek izmantots praktiski visās Latvijas BMX trasēs. Šodien tas liekas pašsaprotami, bet būvējot pirmo trasi tā tika vērtēta kā milzu gudrība. Pati atvešana nebija nemaz tik vienkārša, jo attālums no karjera līdz Valmierai ir 80 km Veda ar automašīnām MAZ un KAMAZ vienā reizē aptuveni 10-12 tonnas, ja brauca bez piekabes. Tur izdevās saorganizēt Valmieras ATU-17 šoferus, kuri strādāja komandējumā Alūksnes pusē. Viņi braucot mājās uzkrāvās karjerā un dienas pēdējo kravu veda uz Baiļiem. Īsti legāli ne izsijas ne akmeņus nopirkt nevarēja, bija jāsarunā ar šefiem un iekrāvējam jāmaksā uz rokas. Maksāja šoferi paši. Par to viņiem, noformējot pavadzīmi, bagātīgi pierakstīja nobrauktos kilometrus. Viņiem sanāca gan algai gan neiztērētā degviela tirgošanai. Tur gan vajadzēja kādu  trako, kas par to visu apmaksā, proti VSŠR. Sākumā man izsniedza zināmu skaitu, tā sauktās stingrās uzskaites pavadzīmes, par kurām vajadzēja atskaitīties. Es, dabiski nevarēju teikt, ka ved izsijas, to neviens nesaprastu un neakceptētu. Kādu laiku rakstīju, ka ved akmeņus. Tur bija liela ķēpa, jo nācās rakstīt atskaites par pavadzīmju izlietošanu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tad es laimīgas sagadīšanās rezultātā piekļuvu skapim, kur tās pavadzīmes glabājas pakām. Tad nu, juridiskos terminos izsakoties, es nelikumīgi piesavinājos palielu daudzumu šo pavadzīmju. Tālāk tās vajadzēja apzīmogot. Lai man piedod mana klases biedra tēvs Purgaiļa kungs, kurš strādāja VSŠR  apgādes daļa par priekšnieka vietnieku un Volodja Višņakovs, es novaktēju, kad visi apgādes daļā  aizgāja pusdienās un gaiss bija tīrs, izvilku no šefu galda atvilknes zīmogu un visu pavadzīmju paku apzīmogoju. Vajadzīgos parakstus pēc tam noviltojām.

Tālāk  pavadzīmēs rakstīju, ka tiek vesta grunts un izkraušanas vieta ir VSŠR atbērtne.  Tālāk bizness sāka griezties, jo vedām arī smiltis vai melzemi  trases vajadzībām. Materiālu gādāja paši šoferi, jo viņiem bija ļoti izdevīgi pēdējā kravā nebraukt pa tukšo. Domāju, ka VSŠR grāmatvedībā neviens īsti nesaprata kas tā par atbērtni, bet kaut kā viņi visu to norija un kaut kā nokontēja. ATU-17 visi rēķini tika apmaksāti. Es klusēju kā baltkrievu partizāns. Šīs falsifikācijas kļuva vieglākas, kad sākās VSŠR izgāztuves rekultivācija, kuru es izprovocēju ar Daiņa Caunes palīdzību,k urš nodrošināja pret VSŠR vērstu publikāciju žurnālā Liesma. Pēc tās pirmo reizi tā stingrāk dabūju pa spārniem no VSŠR vadoņiem Ināra Poļaka un Andra Brutāna. Izrādās bija saskatīta politiska lieta, jo bija rakstīts, ka izejvielas ieved no plašās PSRS un produkciju aizved turpat. Latvijā paliek tikai sūdi. Līdz tik smalkai lietai es nemaz nebiju aizdomājies, jo tā izgāztuve tika regulāri dedzināta un kodīgie dūmi vēlās pār Baiļiem un par sportošanu tad bija jāaizmirst. Jāatzīst, ka konkrētajā reizē izgāztuvi aizdedzinājām paši, sastutējām degošas koka planšetes ar komunistu lozungiem, kuras te mētājās, un sfotogrāfējām bildes, kuras  ar atbilstošu pavadrakstu aizsūtījām Dainim Caunem.

Tagad varēja kā grunts izgāšanas vietu norādīt izgāztuvi. Velāk falšajiem papīriem pieslēdzās Līgonis Bečers un sāka aizbērt Gauju pie Krācītēm airēšanas slaloma trases iekārtošanai. Man vienmēr bija bail, ka viņš, kā ticīgs komunists būdams, mani nodos, ja viņu stingrāk piežmiegs, kas faktiski arī notika, tikai par citu tēmu vēlāk privatizācijas laikā.

Par Krācītēm tika lauzti daudz šķēpu, bet trase ir uzbūvēta un lieliski funkcionē, bez Līgoņa Bečera un Māra Valtenberga tas nenotiktu. Es arī esmu savu roku pielicis gan apkalpes ēkas būvniecībā, gan Gaujas aizbēršanā.

Liela loma celtniecības laikā bija kalnu slēpotāju treniņgrupas darbam trases būvniecībā. Tur liela daļa vēlāk pārkvalificējās par BMX istiem. Piemēram, Ivo Lakučs, Jānis Vanags, Gints Zadraks. Treniņgrupas Baiļos finansiāli nodrošināja VSŠR arodkomiteja. Atbildīgais kā bāzes direktors biju es. Treneriem bija jāstrādā tādā pašā režīmā kā visiem VSŠR darbiniekiem, proti jāstrādā katru dienu un atvaļinājums 1 mēnesis. Tas dažam bija ļoti sarežģīti, jo tā nebija pierasts. Ziemā, kad varēja slēpot, treniņi notika katru dienu 2 x dienā, jo skolās bija rīta un vakara maiņas. Brīvdienas paņēma paši audzēkņi, bet tie, kuri turēja slodzi, vēlāk sportā arī izsitās, kā piemēram Nagano OS dalībniece Ilze Ābola, kura pamanījās jau pirmskolas vecumā noslīdēt no bērnudārza un treniņus kopā ar vecāko māsu Andru Ābolu tagad Fimbaueri apmeklēt 2 x dienā. Vasarā jūlijs un augusts pagāja sporta nometnes režīmā. Vai nu VSŠR atpūtas bāzē Augstrozē vai Valmierā. Valmierā režīms bija sekojošs- no rīta 4 stundas darbs. Tiem, kuri bija ieradušies VSŠR nodrošināja brīvpusdienas. Vakarā treniņš. Vecāki bija ļoti apmierināti. Lielajiem čaļiem, kuri darīja nopietnākus darbus šo to no melnās kases piemaksāja, faktiski jau samaksāja labi, bet līdz tam vajadzēja uzdienēties.

Nesmu sporta speciālists, bet uzskatu, ka neatkarīgi no trenera kvalifikācijas, vispirms jānodrošina regulārs, intensīvs darbs ar audzēkņiem, tad pamatrezultāts būs un atliks tikai talantiem nodrošināt tālākvirzību. To arī uzskatīju par savu darba uzdevumu nodrošināt regulāru, nepārtrauktu darbību pat, ja vajadzēja mainīt trenerus. Uzskatu, ka Valmieras BMX sākuma panākumi sakņojas šajā sistēmā, jo pirmajā vilnī par treneri BMX tika pasludināts kalnu slēpotājs, pusgadā augstskolu izstudējušais Raimonds Ciesnieks, cita neviena nebija pa rokai.

Viņš tad arī sāka darboties uz Baiļu tradīciju pamata, jo tur arī saņēma algu. Profesionālu zināšanu viņam nebija toreiz un  nav arī tagad, bet viņš apzinīgi ar interesi nodrošināja regulāru darbošanos, bet sporta veidu čaļi apguva paši līdz pat visaugstākajiem standartiem kā Ivo Lakučs. Tajā brīdī regularitāte, savstarpējā un starptautiskā konkurence bija izšķirošās. Vēl gan jāatzīst, ka čaļi uz velosipēda pavadīja praktiski visu brīvo laiku, jo neviens viņus ar automašīnu vai taksometru uz treniņu vai darbu neveda. Piemēram, Jānis Vanags jau 5 g vecumā patstāvīgi brauca ar velosipēdu uz bērnudārzu. Tagad tā būtu neiedomājama vieglprātība, bet toreiz tas likās normāli. Ar vienu vārdu sakot, toreizējie sociālie apstākļi nodrošināja dabisko trenētību. Kā krievi saka” porjadk bjot klas”.

Nepiekrītu Jānim Siliņam, ka klubu sistēma var atrisināt visu. Tur viss ir jākombinē. Uzskatu, ka trenerim ir jābūt un finansiāli pēc iespējas neatkarīgākam no vecākiem. Klubam gan ir jābūt iespējai treneri kontrolēt, jo treneriem un kur nu vēl viņu priekšniekiem ir tendence ar laiku izlaisties un sākt dzīt intrigas. Tāpat jābūt iespējai klubā iekļūt bērniem, kuriem nav iespējama masīva vecāku palīdzība un gādība. Neviens vecāks negādās par svešu bērnu kā par savējo un tas ir tikai normāli. Izsisties sportā bez vecāku palīdzības ir gandrīz neiespējami, bet tas tomēr var notikt, vārtiņi ir jātur atvērti. Piemēru ir daudz.

Es nekad nebūtu nokļuvis Baiļos,ja V11VKV mācoties 9. klasē nebūtu izlasījis sludinājumu par uzņemšanu kalnu slēpošanas treniņgrupā pie treneres Silvijas Lānes. Kas es par kalnu slēpotāju, ja sāku ar to nodarboties vidusskolas vecumā. Bet mani pieņēma. Maniem vecākiem nebija ne jausmas, kas tie par treniņiem, ko es apmeklēju un Baiļos viņi ir bijuši labi, ja trīs reizes, kad es jau tur strādāju. Toties man šī nejaušība noteica virzienu visai dzīvei. Tāpat mēs nebūtu neko dzirdējuši par sportistu Staņislavu Sokoļenko vai to pašu Ilzi Ābolu, jo viņu vecāki nebija sporta fanātiķi, ko no viņiem neviens nevarēja prasīt. Ullas un Rodžera Lodziņu  arī Jāņa Fimbauera vecāki savus bērnus atbalstīja fanātiski un rezultāti sportā, īpaši Ullas gadījumā bija izcili un šī tradīcija paaudzēs tiek turpināta.

Kas notiek ar sporta veidu, ja netiek nodrošināta trenera štata vieta, redzam ar klasisko riteņbraukšanu vai to pašu kalnu slēpošanu. Nekāds klubs tur nelīdz. Vecie pulcējas klubā un sporto savam priekam, bet ar jaunatni ir bēdīgi.

Uzskatu, ka veiksmīgai darbībai ir vajadzīgas sekojošas lietas.

1. Jumta organizācija-federācija,kura nodrošina valstī sistēmu, lai vispār būtu saprātīga jēga ko darīt.
2. Pēc iespējas profesionālāks neatkarīgs treneris vai treneri, kuru nodrošina pašvaldības sporta sistēma.
3. Audzēkņi un viņu vecāki-klubs.
4. Saimnieciskā vienība, kura nodrošina trses uzturēšanas pamatizdevumus.

Kā šīs lietas savstarpēji mijiedarbojoties funkcionē nav būtiski, bet neviena nedrīkst izpalikt.

Baiļos pamats bija.

Siliņš riktēja darbu augšā.

VSŠR bija treneri un audzēkņi, kā arī zināmi kluba iedīgļi, jo kalnu slēpošanas trases tika uzturētas lielā mērā pateicoties pašu slēpotāju un audzēkņu sabiedriskajam darbam.

VSŠR nopietna saimnieciska vienība, kuras paspārnē varēja uzbūvēt un zināmu laiku uzturēt trasi.

Kad to visu salika kopā, tika iegūts rezultāts, BMX klubs Tālava ilgu laiku Latvijā bija neuzvarams, lai pēc kāda nolikuma tiktu organizētas sacensības un visi lielākie būtiski starptautiskie panākumi ir saistāmi ar Valmieru līdz šai dienai. Tas gan nemazina pārējo nopelnus, kuri nebūt nav mazi.

Sākoties juku laikiem VSŠR direktors Inārs Poļaks, galvenais inženieris Andris Brutāns un galvenais grāmatvedis Andrejs Miglinieks mūs, iepriekš minētos krūmu direktorus, atsauca pie sevis un pateica, ka mēs Jūs atlaižam, algu nemaksājam, objektus atdodam pašvaldībai. Ja variet, tad visu savāciet sev. Es sīvā un grūtā cīņā vairāku gadu garumā Baiļus izpirku. Greiškalns Baiļus neparko man atdot negribēja, bet papīri bija jau parakstīti Andra Bērziņa un Gunta Pīrāga laikā, kad privatizācijas komisiju vadīja Māris Kučinskis. Pačakarēja mani un laiku pavilka nopietni. Dabūju pat skaidroties prokuratūrā. Greiškalns par izsūtāmajiem pret mani izmantoja Līgoni Bečeru un Vitu Ciesnieci. Faktiski tika zudēti 3-4 gadi, kad neko nevarēju ieguldīt attīstībā, jo ieguldījis jau es būtu pašvaldības īpašumā un pats pēc tam to visu būtu privatizācijas gaitā spiests otreiz izpirkt.

Pēc privatizācijas zuda materiālais pamats trases funkcionēšanai. Sākumā man bija naiva doma, ka no trases varēs gūt kādus ienākumus. Pretspars manām aktivitātēm bija nopietns. Tajā laikā es raucu degunu, bet tagad saprotu, ka tā nebija pieņemts, ņemt naudu no savējiem, un savējie bija visa BMX saime, kur nu vēl paši valmierieši. Pašam man likās, ka esmu tik daudz ieguldījis nemitīgajās trases pārbūvēs, ka būtu tikai godīgi, ja par telšu vietu sacensību laikā  un trases izmantošanu tiktu samaksāts. Tur iestājās strupceļš.

Desmitgades mači 30.08.98.

Pēdējie mači Baiļos 2001.

Šīnī situācijā Valmierai lielā veiksme bija Jānis Matisons ar Avotu projektu. Tur sakrita viss, personīgā ieinteresētība Artūra Matisona izaugsmē, ideāla vieta trasei, nesalīdzināmi  lielākas materiālās iespējas un ietekme vietējā pašvaldībā. Es projektu atbalstīju no pirmās dienas, kaut gan dažiem šķita, ka es varētu apvainoties. Ivo  Lakučs arī staigāja tāds kā uzpūties, jo es viņu šad tad, neskatoties uz tituliem, Baiļos kā nemaksātāju biju padzenājis. Ar laiku Ivo nomierinājās un kā jaunās trases arhitekts sāka pat uzklausīt praktiskus padomus. Ar Jāni Matisonu vienojāmies cik ilgi jāuztur Baiļi, lai var paspēt uzbūvēt trasi un nebūtu pārrāvumu ne treniņos ne sacensību grafikā. Viss notika kā sarunāts. Vienu brīdi jutu tādu kā nepatiku pret sevi no citu kluba Tālava bosu puses, sākās pat tāda neliela juridiska spēle, bet ar Jāni attiecības vienmēr bija korektas un labvēlīgas.

2001. gadā trase tika nojaukta un tās vieta vēlāk kalpoja kā automašīnu stāvlaukums ziemā un vieta sporta spēlēm vasarā

Ja paanalizējam trašu likteni Valmierā ,tad varam izdarīt šādus secinājumus:

– Siliņam Līčos nebija variantu un labi, ka viņš tur neieķēpājās tālak. Vienīgi zemes īpašniekiem vajadzētu savākt to bardaku. Tur nebija ne treneru ne kluba ne materiālās iespējas uzturēt trasi.

Līču trases  drupas 2014. gadā.

 – Baiļi bija pirmie, kas izlauza ceļu ar visādām kļūdām, bet nevienu graujošu. Trase savu izdarīja un tika nojaukta, nepiemēslojot Latvijas zemi, kas nav mazsvarīgi. Pēc privatizācijas tur variantu nebija, jo zuda ekonomiskais pamats trases pastāvēšanai, šis pamats gan šobrīd jau pāris gadu ir zudis visai Baiļu bāzei (Rakstīts 2015.gadā).

– Rubenei nav variantu un tie nebija no paša sākuma. Nav jēgas nekurienē būvēt trasi, kuru var izbraukt 3 cilvēki un vēl 5 domā, ka viņi var izbraukt. Materiālais pamats varbūt ir, treneri atrastos, bet kluba un braucēji nav un nebūs. Tur vēl būs jātērē līdzekļi, lai visu to nojauktu un satīrītu.

– Avotos ir viss. Vienīgi jārēķinās, ka Matisons seniors agri vai vēlu zaudēs par trasi interesi. Ja uzcels trasi pie Olimpiskā centra,tad pragmātiski spriežot trase Avotos būs jājauc nost. Ja  jaunā trase funkcionēs tikpat slikti kā Rubenē, visi tāpat brauks Avotos. Tad miljoni būs izmesti vējā, kaut gan vējā tie tiks izmesti vienalga.  Valmierā divas trases nav vajadzīgas.

– Ja atgriežamies pie 1987. -88. gada, tad trase tika būvēta tā lai pirmajos mačos, kurus apņēmās translēt TV,  Baiļos nebūtu kā būvlaukumā. To izdevās realizēt.

 Trase 1987. gada vasaras beigās.

Kad trase nāca gatavāka, sākās treniņi. Tika raktas un pārraktas pumpas. Viens no testpilotiem bija Dzintars Sniedze, kura tēvs bija nadzīgākais racējs. Biežs viesis bija arī  Gundars Osis  tēva Harija Oša pavadībā .

Pirms mačiem pilsētas galvas Jāņa Zemļicka kabinetā tika sacerēts pirmo sacensību nolikums ceru, ka tas kaut kur ir saglabājies. Tur bija Siliņš, Zemļickis, es un man liekas vēl kāds (Laimonis Pramalts). Pirmais joks bija tāds, ka jābrauc 2 apļi, tad tika apspriestas velosipēdu klases pēc to markām. Figurēja pusaudzītis, Orļonoks, Desna, Salūts. Man liekas, ka īsto BMX noteikumu nebija, jo tos es atceros boksterēju angļu valodā vēlāk.

Mači noritēja normāli. Jānis Vanags  savu klasi vinnēja braucot ar pusaudzīti. Turpat bja arī Ivo Lakučs, bet man liekas, ka viņš brauca ar vēl kroplāku čačāru. Vinnēja arī Gundars Osis, bet viņam bija smalks Harija Oša sameistarots braucamais. TV kadri gan ātri šo pirmā mača ierakstu izdzēsa.

Pirmo sacensību kopskats.

Skatītājos V.Vanags

Gundars Osis.

Jānis Vanags

Pirmo sacensību finša laukums.

Pirmie mači apakšējā bildē

Pilnveidotā trase ap 1992. gadu.

Var parādīties jautājums, kāpēc VSŠR pieļāva pilnīgu anarhiju Baiļos no sociālistiska uzņēmuma viedokļa. Baiļi viņiem bija iesmērēti pa kompartijas līniju pēc tam, kad Valmieras rajona kompartijas sekretārs, bijušais tramplīnlēcējs Upmalis bija noorganizējis tramplīna uzcelšanu.

Algu jau tur arī nekādu nemaksāja. Pirmā alga man bija 120.00 rbļ mēnesī. Vecajā darbā CBR-8 un arī armijā, pēc kuras sāku strādāt Baiļos, man bija  3X vairāk. Viņi bija priecīgi, ka kādu trako tam darbam atraduši. Mani ieteica Arnis Gulmanis, profskolas direktors, mana tēva draugs. Bija arī zināms, ka man nav ne privātmājas, pat ne dārziņa ārpus Valmieras, dzīvokli Valmierā man bija nodrošinājis tēvs, ar vienu vārdu sakot, man no rūpnīcas neko personīgi nevajadzēja. Tātad, ar lielu varbūtību, viss ko no rūpnīcas izžulīju tajā pašā rūpnīcas īpašumā vien nonāca.

Tāpat Valmieras kalnu slēpotājiem  manos darba gados bija nopietni panākumi, ko vien nozīmē divi Baiļos sportot sākuši PSRS izlases dalībnieki Ulla Lodziņa un Staņislavs Sokoļenko.

Vienalga uzskatu, ka tādā afērā var ielaisties divas reizes pirmo un pēdējo. Bija interesanti un pilnīga rīcības brīvība.

27.12.2015.       Valdis Vanags