Mans Pirineju stāsts Staipos, rullējos, magnijs, nakts proteīns – gulēt. Pag, pag kur tās miega zāles ieliku – ir tāds besis, ka bez tām nav iespējams gulēt. Divi naktī – smeldz ceļgali un mugura atgādina koka dēli,  neaprakstāms stīvums un smadzeņu procesors apstrādā datus par jau šodienas kāpuma metriem. Āāā, šodien vieglā diena – tikai 92 km ar 2200 augstuma metriem. Tad var gulēt tālāk mierīgi. Putra, kafija, forma, leikoplasti uz tulznām, 8 želejas, 2L iso dzēriens, CO2 baloniņi, multitools, riepu spiediens, neizžuvušas velo kurpes, laika ņemšanas idents un jau stāvam koridorā – braucam. Ir sākusies kārtējā darba diena uz velo. Mans ķermeņa termostats ir uzkāries un tikai aptuveni pēc stundas manu muskuļu funkcionalitāte sasniedz apmierinošu stadiju. Arī pirmie tehniskie posmi smadzenēm liek pārstrādāt datus tā, lai abi rati brauktu pa 20cm taciņu un spētu izanalizēt vai šim akmenim jābrauc pāri vai apkārt, vai šajā dropā jākāpj nost vai var braukt.  Garminā turu