Haanja stāsts
“Mēs visi brauksim Haanju 100 jūdzes” paziņo Jānis tas kurš Vimba ar neskaidru zemtekstu, bet skaidru uzstādījumu par cietu sezonas noslēgumu. Būtu viņš nojautis kādi vārdi nāks no viņa mutes pēc 11 stundu dubļu ēšanas – domāju, ka cietais uzstādījums un apņemšanās izklausītos pavisam citāda.
Sāpošās acis, kuras Tartu maratonā tika piedzītas ar smiltīm, rūpīgi iztīrītie velo kustīgie mezgli un jaunās bremžu uzlikas, dalības maksājums, kas negribīgi apmaksājas, laika prognoze un darba grafiks saka priekšā – nekas labs nav gaidāms, bet Haanjas gonka kā rudens ikona manu lepnumu ir aizskārusi. Par to liecina stingrā, sen nebijušā nostāja zemapziņā – braukšu, kaut vai ātomkarš.
Darba diena pirms gonkas izvēršas negaidīti intensīva, jo visu nedēļu esmu ceļojis. Tas ir uz labu, jo nav laika ķimerēties gar velo un sākt mainīt riepas, stūres augstumu un leņķi sēdeklim, nav laika domāt par to nojaušamo vājprātu, kas mani sagaida jau pēc 12 stundām, jo nav jābūt ģēnijam lai apskatoties prognozi saprastu, ka šogad Haanja būs īpaša.
Septiņi no rīta, lēmumi par drēbēm ir pieņemti un minam. Minam enerģiju taupot spēkus priekšā esošajām 100 jūdzēm. Es īsti nesaprotu kā, bet mans ķermenis ir labi sapratis signālus no smadzenēm un kā vecs uzticams motors mierīgi uztur labu tempu, pat jāatzīst negaidīti ātru tempu. Smadzeņu uzdevums ir piebremzēt nevajadzīgus enerģijas uzplūdus. Rūpīgi klausu iestatījumiem garminā, kurš ziņo par dzeršanas intervālu, par želejas intervālu. Trase ir cieta un ripo labi, līst lietus, salst kājas un kilometri griežas. Nesaprotu, tiešām nesaprotu kāpēc ir tik viegli.
65km pirmā tikšanās ar atbalsta komandu – lepni aizbraucu garām uzsaucot, ka vajag sagatavot sausas zeķes un velokurpes. Mans agregātstāvoklis mani sāk uztraukt – ir pārāk viegli un pārāk laba pozīcija un pārāk daudz kurinu un pārāk daudz smaidu un vispār – šāds agregātstāvoklis man ir retums.
80km nobraukti un esam veikuši ekstra cilpu un sākam braukt pa īsto Haanja trasi, kas pēc 400 braucējiem ir nekas vairāk kā dubļu jūra. Ilūzijas par to 8 stundām izkūp gaisā – welcome to the hell, kas mani pat iepriecina. Man riebjas, ka man salst kājas un esmu cauri slapjš, man sāp jebkura skaņa, kas nāk no velo, kas burtiski tiek iznīcināts šādos apstākļos, bet man neticami patīk braukt pa dubļiem. Dubļu braukšana, kad grūti paredzēt kad slīdēs, kas buksēs, kad pelķe būs 10cm, kad līdz līdz cejgaliem, ir īpaša, jo katra bedrīte, katrs kāpums, katrs līkums tevi izaicina un prasa pilnīgi citu koncentrāciju un braukšanas prasmi. Katra izbrauktā vietiņa dod milzīgu spēku izbraukt nākamo.
Kalns, pa kuru pirms 2 stundām nolidoju tagad ir īsta slidotava, kalns pa kuru normāli varēju uzstumties tagad pat stumjot ir īsts pārbaudījums, riepas momentāli aplīp ar dubļiem un no šī brīža oficiāli velo vadību uzņemās gravitāte nevis tavs prāts un stūre. Cīņa ar dubļiem 80 km garumā ir sākusies. Vidējais ātrums samazinās uz pusi un vienīgais atslēgas vārds ir pacietība.
Mana braukšanas tehnika balstās uz šādu loģiku. Par bremzēm tiek aizmirts. Pirmkārt ātruma vienkārši nav, otrkārt bremzēšana nozīmē bloķēts rats un neprognozējama slīdēšana. Peļķes, kas aizsprosto visu trasi ir bīstamas un braukšana cauri pieļaujama tikai, kad ir pārliecība, ka peļķē nav zari, akmeņi. Vienmēr mēģinu meklēt kādu zemes strēmelīti peļķes malā. Kur peļķe jau ir pārvērtusies dubļos un pēc iebrauktajām pēdām var izsecināt, kur vieta ir izbraucama es cenšos braukt ar ātrumu, lai gravitācija iznes cauri. Nobraucienos viena kāja ir vienmēr izklipsēta un kalpo kā papildus atbalsts. Svarīgi nēpārsvērties uz pusi, kur otra kāja vēl ir ieklipsēta. Pieturos pie loģikas, ka jābrauc pa vietām, kur vismazāk pēdas, jo tur mazāk buksē un slīd.
Tā nu pieturoties pie saviem braukšanas principiem Munameģa nobraucienā slīdot apgriežos pa 180 grādiem un atmuguriski ielidoju krūmos . Vēl pāris reizes abiem ratiem izslīdot noguļos sāniski, bet visā visumā saglabāju labu kustību un baudu dubļus.
Pēc nepilnām 10 episkām stundām trasē sasniedzu finišu ar piekto labāko rezultātu. Kad nomazgāju velo un pārģērbjos – saprotu, cik tālu šoreiz savu ķermeni esmu dzinis. Labā pašsajūta un dubļi šo Haanju iegrāmatoja atmiņās kā sevišķi īpašu pacietības pārbaudi un sevis iepazīšanu neparastos apstākļos. Un protams kārtējo īpašo atmiņu, kas radusies kopā ar velo.
Paldies @maarielfoto un @gardafoto par fotogrāfijām