Transpyr Gran Raid coast to coast 2019
Mans Pirineju stāsts
Staipos, rullējos, magnijs, nakts proteīns – gulēt. Pag, pag kur tās miega zāles ieliku – ir tāds besis, ka bez tām nav iespējams gulēt.
Divi naktī – smeldz ceļgali un mugura atgādina koka dēli, neaprakstāms stīvums un smadzeņu procesors apstrādā datus par jau šodienas kāpuma metriem. Āāā, šodien vieglā diena – tikai 92 km ar 2200 augstuma metriem. Tad var gulēt tālāk mierīgi.
Putra, kafija, forma, leikoplasti uz tulznām, 8 želejas, 2L iso dzēriens, CO2 baloniņi, multitools, riepu spiediens, neizžuvušas velo kurpes, laika ņemšanas idents un jau stāvam koridorā – braucam. Ir sākusies kārtējā darba diena uz velo. Mans ķermeņa termostats ir uzkāries un tikai aptuveni pēc stundas manu muskuļu funkcionalitāte sasniedz apmierinošu stadiju. Arī pirmie tehniskie posmi smadzenēm liek pārstrādāt datus tā, lai abi rati brauktu pa 20cm taciņu un spētu izanalizēt vai šim akmenim jābrauc pāri vai apkārt, vai šajā dropā jākāpj nost vai var braukt. Garminā turu karti, jo trase nav marķēta tāpēc pārējos radītājus neredzu, nē negribu redzēt. Pamata rādītāji ir absolūti skaidri nobraukts nav nekas – un jābrauc vēl (da fi ga).
Ēšanas punkts, Aiga smaidīga filmē. Aprunājamies, melone, ūdens, eļļa ķēdei – drīz ātrum posms, jāsaņemas, bet kā – nav ne mazākās nojausmas, jo esmu kā galerts. Piebraucam pie laika ņemšanas iekārtas, norunājam viens otru saudzēt (reālajā dzīvē tiek izvēlēti citi epiteti) un ejam iekšā kā tādā tunelī, kur laiks nepielūdzami skrien toties kāpuma stāvums paliek vēl stāvāks un vēl stāvāks un kasetē vairs nav kur slēgt un kājās ir biezpiens un vispār viss ir slikti un nevis kas konkrēti bet viss. Pagājušas 5 minūtes un rokam, rokam dziļi. Ķermenis ir pārslēdzies un ļauj rakt, smadzeņu fokuss ir atpakaļ – lasu trasi, sev stāstu, ka mugura nesāp un vispār šie 500 augstuma metri un 20 km, kas paredzēti ātrum posmā nieks vien ir. Ooo – termostats arī atsācis darbu – sviedri gāžas, brilles aizsvīdušas, paliek karsti, bet īstenībā ir labi.
Pirmais kāpums pievarēts – sākas nobrauciens. Ar acīm ķeru asos akmeņus, cik varu izvairos, uz sekundes simtdaļu uzmetu aci garminam, lai saprastu kāds līkums sekos.
Ja man prasītu, kas ir visgrūtākais, nē pretīgākais? Pirmie 100m kāpumā pēc nobrauciena. Ķermenis ir atdzisis, muskuļi atslābinājušies un pēkšņi jāatsāk rakt. Laika posms līdz parādās sviedri uz muguras ir izcili pretīgs un grūti pārvarams. Ķermenis bļauj – ko tu dari, bija tak tik labi.
Esam uzrāpušies stipri augstu, koki nav un pēc leģendas būs stāvs, ļoti stāvs nobrauciens. Ir arī. Sākam braukt, bet, bet, bet ….. man trūkst variantu, kā nobraukt. Stumjam posmu aiz posma. Īsumā – taciņa ir traversi ar 180 grādu pagriezieniem, kas ar 29 ratiem bav izgriežami, akmeņainiem plauktiem un daudz brīviem akmeņiem uz takas, starp kokiem, kas aug stāvākā par 50 grādiem nogāzē. Man ir bail un jūtos tizls. Vēlāk nobrauciens paliek braucams jo nonākam lēzenākā kalna pakājē.
Beidzot parādās karogs – laika ņemšanas iekārta un ātrum posms ir pieveikts. Varam atslābināties un turpināt kustību. Nedaudz atdziestam un pieņemam vidēju tempu, jo priekšā vēl 30km un tie kā zināms paņems kaudzi enerģijas. Dzeršanas punktā atjaunojam cukura līmeni asinīs, bet neskatoties uz to kāpuma uzsākšanas paģiras šoreiz ir īpaši pretīgas, jo no vienas puses nekas nedeg, bet otras puses tai nolāpītajā kalnā ir jātiek un tie ir 300 augstuma metri un viegls temps neeksitē.
Šāds sacensību koncepts, kur tikai salīdzinoši īsā posmā tiek mērīts laiks ir īpaši nogurdinošs un demotivējošs. Ingus saņemas un uzņem tempu, pārdzīvoju pohas un rāpjamies augšā. Organizatori pie trases izveides ir ieguldījuši neticamu darbu un braucam pa pirmklasīgām trasēm šoreiz uz leju uz finišu. Šoreiz īsā diena – tikai 6 stundas trasē.
Nedaudz uzēdam organizatoru sagādātos augļus, riteņu mazgāšana, krāmējamies, braucam uz naktsmītni, duša, velo apkope, vakariņas. Un tagad droši dodieties atpakaļ uz šī teksta sākumu un tā septiņas dienas no vietas.
Protams katrs no posmiem ir unikāls ar savu reljefu, dabu, trasi, notikumiem, emocijām, pašsajūtu, noskaņojumu – tāpēc lūk katra posma highlights
Diena 1 Roses – Camprodon 105km 1700 augstuma metri
Starts uz mola izcili skaistā pilsētelē Rozes, kur Latvijas riteņbraukšanas izlase 92-94 gadā aizvadīja pavasara nometnes. No nolikuma tā arī neprotam izlobīt vērtēšanas principu tāpēc maucam jau no starta. Mums piebiedrojas tādi paši dunduki no Šveices ar ko izrādās esam braukuši kopā Cape Epic. Pirmajam barošanas punktam pilnā tempā garām, esam jau 5 min atrāvienā, ātrum posmā sākums brutāli stāvs, ierokam stipri dziļi, maldamies, atlaižam Šveiciešus finišā saprotam, ka esam pilnīgi zābaki, jo kopējo laiku neņem vērā – tikai ātrum posma. Braukšanas laiks 5st. Master grupā (80+) gadi kopā jeb kā saka pilngadību sasniegušie esam otrie.
Diena 2 Camprodon – La Seu D’urgell 117km 2600 augstuma metri
Ātrum posms ir jau no paša starta ar 400 augstuma metriem un stāvu nobraucienu – veči zvērīgi kurina. Otrais ātruma posms 17km uziet uz 1900m. Ejam nedaudz saudzīgāk – saprotam, ka vēl 5 dienas būs jābrauc. Posma augšā pāris km velo jāstumj. Braukšanas laiks 6.5 st, 4 rezultāts un redzam, ka vieni spāņi iet citā dimensijā, bet Austrālijas komandas mums stabili liek 3-4 minūtes. Nakšņojam 25km no starta vietas augšā kalnos autentiskā Pirineju ciemā ar neticamu ainavu un brīnišķīgām akmens/koka kombinācijām arhitektūrā. Rīt sola lietu un man ir nelāga priekšnojauta.
Diena 3 La Seu D’urgell – El Pont de Suert 107km 3200 augstuma metri
Augšā līst, + 2C, lejā gāž +5C. Pirmo ātrumposmu atceļ, bet maršruts jābrauc. Kāpums 700 augstuma metri uz 1900m, kur nokļūstot sāk snigt sniegs. Sākam nobraucienu. Kājas atsalušas nejūtīgas, rokas līdzīgi, slapjums saldē līdz kaulam. Nobraucot lejā uz ēdināšanas punktu esmu tā nosalis, ka ķermenis raustās tā, ka nevaru noturēt rokā karoti vai dzēriena glāzi. Īsti nesaprotu, kā vispār spēju saņemties atsākt braukt, kur nu vēl gaidāmais ātrum posms. Kājas un rokas tirpst visu nakti. Jūtos slims. Kopā 4 vieta, kustības laiks 7st, bet kopā distancē pavadām 8.5st. Uz dažiem dalībniekiem pēc finiša skats ir dramatisks – ietinušies segā viss ķermenis raustās no pārsalšanas.
Diena 4 El Pont de Suert – Ainsa 96km 2900 augstuma metri
Nelīst, rokas tirpst, kājas momentāli salst, viss sapampis – tūska. Neskatoties uz šo braukšanas pašsajūta laba un braucas labi. Divi ātruma posmi, katrs 20km garš ar daudz nobraucieniem. Mums ir iespēja, jo trasē daudz nobraucieni tāpēc rokam dziļi. Pēc brauktām 4 stundām jūtu kājas un rokas – atgūstu siltumu. Vienā no nobraucieniem, kas par laimi nav ātrum posmā ar stūri aizķeru krūmus un uzmetu kūleni. Atsitos ar galvu, muguru pret akmeņiem. No sāpēm paliek slikti, bet nedaudz pasēžot atgūstos – ar velo viss kārtībā un pašam arī būs kārtībā. Pēdējais nobrauciens ir 18km garš ar -600 augstuma metriem, ko varu definēt kā labāko single track nobraucienu, ko esmu braucis. Izbaudām!!! Ierokam līdz 2 vietai un Austrāļi paliek 30min aiz mums. Kopvērtējumā otrie. Ejam uz apbalvošanu.
Diena 5 Ainsa – Jaca 92km 2200 augstuma metri
Apraksts šā teksta sākumā. Kopā atkal otrā vieta un esam ielikuši labu fundamentu kopvērtējumam. Austrāļi jau stundu aiz mums. Kārtējās 8 stundas distancē.
Diena 6 Jaca – Burguete Auritz 132km 2700 augstuma metri
Tipisks Transalp posms. Zvērīgi parametri nobalansēti ar netehniskiem kalnu ceļiem. Kopā distancē 8.st un 4 vieta ātrum posmos. Šodien gurstu ātrum posma kāpumos. Fiziski jūtos pilnībā plakans.
Diena 7 Burguete Auritz – Hondaribba 91km 2100 augstuma metri
Pamostos motivēts – šovakar būs labas sajūtas un emocijas. Startā 5 grādi, trase salijusi, auksts, pretīgs. Velku visas drēbes kas ir. Trase fantastiska – sākumā pa ainaviskiem traversiem, vēlāk pa milzīgu ozolu noēnotiem kalnu celiņiem un taciņām, kas šeit jau ir gadsimtiem. Salst kājas. Rāpjamies neticami stāvā kalnā, trūkst collas un jūtu, ka esmu iebraucis ķermeņa dziļākajās rezervēs, jo neciešami smeldz ceļgali, mugura savelkas krampī, sāp vēders un galva. Ir neticami grūti.
Ātrum posmā saņemos un kāpumu uzejam cienīgā ātrumā. Nobrauciena sākumā sagriežu riepu, ar diegu aizlāpīt neizdodas, ieliekam kameru un turpinām braukt. Zaudējam aptuveni 5 minūtes. “Rivaks” ir zudis un pārējo ātruma posma daļu nobraucu jēli, bez asuma. Līdz finišam ir 25km ar vēl vienu kāpumu, bet morālais atslābums pēc ātruma posma padara šo posmu par īstu rakstura pārbaudi.
Hondarribba jahtu osta, finiša arka, pelde okeānā, aliņš, svētlaime. Emocijas mijās ar pārgurumu. Finišējam stabilā otrajā vietā, kas sacensību sākumā likās “mission impossible”. Vienīgais rūgtums par Jāņa un Viļņa koka medāli Grand Master kategorijā.
Tātad kopā esam veikuši 800km, pievarējuši 20000 augstuma metrus, nodedzinājuši 25000 kalorijas un ieguvuši emocijas, kurām nav naudiska ekvivalenta.
Gribēju izteikt milzīgu paldies ģimenei par pielāgošanos šai manai vājībai, Ingusam par īsta drauga partnerību un pacietību gan distancē gan sadzīvē, Arvim Pizikam parpieredzi, treniņu plāniem un motivēšanu, Elvim Puromam par augstvērtīgo fizioterapiju visā treniņprocesā, Kristīnei Podvinskai par uztura konsultācijām, Vilnim Klinovičam par aizlienēto velo, Jānim Vimbam par ratu spieķošanu, Aigai Vimbai par loģistikas un pārtikas menedžmentu visās šajās dienās un visiem draugiem par līdzi jušanu.
